Dīzeļdegvielas īpatnējais svars un viena litra masa

„Dīzelis”, DD jeb sarunvalodā „dīzeļdegviela” ir ikdienā lietoti nosaukumi degvielai, ko izmanto dīzeļa iekšdedzes dzinējos. Šo naftas destilācijas produktu jau vairākus gadu desmitus galvenokārt lieto lauksaimniecības un militārās tehnikas, dzelzceļa transporta, dīzeļģeneratoru un katlumāju darbināšanai, kā arī metālu un ādu apstrādē.

Dīzeļdegvielas raksturlielumi, lietošanas temperatūras parametri, ķīmiskās un fizikālās īpašības ir aprakstītas attiecīgajos standartos. Vecie dīzeļeļļas standarti nav piemēroti mūsdienu ātrgaitas dzinējos izmantotās dīzeļdegvielas novērtēšanai.

Dīzeļdegvielas klasifikācija

Mūsdienās katrā valstī ir savi dīzeļdegvielas kvalitātes standarti, taču pastāv galvenās klasifikācijas kategorijas, kas kopīgas visiem dīzeļdegvielas veidiem un noteiktas starpvalstu standartos GOST 32511-2013 (EN 590:2009), 305-2013 un 2517-2012.

Izšķir destilāta dīzeļdegvielu, ko izmanto ātrgaitas dzinējos, un atlikumdegvielu mazāk prasīgiem ekspluatācijas apstākļiem. Atšķirībā no destilāta degvielas hidroattīrītajām petrolejas un gāzeļļas frakcijām atlikumdegviela sastāv no mazuta un petrolejas-gāzeļļas frakciju maisījuma.

Galvenais klasifikācijas princips ir sezonalitāte.

• Vasaras dīzeļdegviela.

To drīkst izmantot tikai temperatūrā virs nulles. Vasaras dīzeļdegvielas īpatnējais svars ir 860 kg/m³ (jebkura dīzeļdegvielas veida teorētisko blīvumu nosaka +20 °C temperatūrā). Temperatūrai paaugstinoties, īpatnējais svars orientējoši samazinās par 0,0007 g/cm³ uz katru 1 °C, bet temperatūrai pazeminoties — attiecīgi palielinās.

Temperatūrā –5 °C vasaras dīzeļdegvielas parafīni sabiezē un aizsprosto sistēmu. Piedevas palīdz aizkavēt sabiezēšanu, taču tās nemaina vasaras degvielas blīvuma palielināšanos temperatūrā zem nulles. Uzliesmošanas temperatūra ir 62 °C.

• Ziemas dīzeļdegviela.

Ieteicamā ekspluatācijas temperatūra ir no –20 °C līdz –35 °C. Ziemas dīzeļdegvielas īpatnējais svars ir 840 kg/m³. Tā sastingst –35 °C temperatūrā. Uzliesmošana notiek +40 °C temperatūrā.

• Arktiskā dīzeļdegviela.

To ieteicams izmantot negatīvas temperatūras diapazonā līdz –45…–50 °C. Dīzeļdegvielas blīvums ir aptuveni 830 kg/m³, bet uzliesmošanas temperatūra — aptuveni +35 °C. A klases dīzeļdegvielu iegūst, atparafinējot vasaras dīzeļdegvielu vai tīrai petrolejai pievienojot piedevas, kas paaugstina cetānskaitli, un sastāvdaļas eļļošanas īpašību uzlabošanai.

1 l dīzeļdegvielas sver aptuveni 850 g jeb 0,85 kg.

Dīzeļdegvielas masas tabula

Piezīme: tabulā norādītās vērtības sezonālajiem degvielas veidiem ir orientējošas. Mūsdienu autotransporta dīzeļdegvielai saskaņā ar EN 590 blīvumu parasti normē 15 °C temperatūrā, un tas bieži ir diapazonā no 820 līdz 845 kg/m³, tādēļ precīzam aprēķinam jāizmanto partijas dokumentācijā norādītā vērtība.

Galvenie raksturlielumi

• Cetānskaitlis.

Cetāns ir dīzeļdegvielas sastāvā esošs ogļūdeņradis, kam raksturīga ātra aizdegšanās karsta, saspiesta gaisa ietekmē, kas rodas dīzeļa iekšdedzes dzinēja sadegšanas kamerā. Cetānskaitlis raksturo dīzeļdegvielas aizdegšanās kvalitāti, un tas nedrīkst būt zemāks par 45–50. No tā var secināt: jo augstāks cetānskaitlis, jo ātrāk degviela aizdegas. Kvalitatīvai dīzeļdegvielai ir liels parafīnu saturs un augsts cetānskaitlis.

• Sēra saturs.

Naftas sastāvā ir sērs. Sēra savienojumu saturs dīzeļdegvielā ir stingri reglamentēts. Lai degvielu padarītu videi draudzīgāku un samazinātu iekšdedzes dzinēja detaļu nodilumu, sēra saturs jāsamazina līdz minimumam. Mūsdienu autotransporta dīzeļdegvielai sēra normas ir ievērojami stingrākas: piemēram, saskaņā ar EN 590 pēc 2009. gada robežvērtība ir līdz 10 mg/kg jeb aptuveni 0,001% no masas. Sēra satura samazināšana pasliktina degvielas dabisko eļļotspēju, tādēļ to kompensē ar piedevām.